Parss

Birokrātija – instruments vai nelaime?

Daudzas  mūsu dzīves un sadzīves nepatikšanas mēs visbiežāk cenšamies piesaistīt konkrētam vaininiekam, meklējam visglupāko ierēdni vai pārāk bagātu ministru. Tomēr visā šajā nebūšanu un kritikas gūzmā speciālistam nepārprotami izjūtams vadības teorijas trūkums. Un vispirms tieši birokrātiskās sistēmas likumsakarību neizpratne.

Birokrātija ir daudz plašāks jēdziens, nekā papīru kalnošana.Tā ir vadības sistēma, kurā formāla instrukciju izpilde  dominē pār loģiku un veselo saprātu. Kurā neviens nepieņem patstāvīgus lēmumus un neatbild par to sekām. Zem demokrātijas un kolektīvās atbildības maskas faktiski slēpjas bezatbildība,  stagnācija, haoss. Neeksistē perspektīvā plānošana, nevar notikt būtiskas sistēmas reformas, jo jebkura jauna ideja nogrimst bezgalīgās saskaņošanās.

Birokrātiskajai sistēmai raksturīgs personību trūkums, tāpēc arī, reformātoriem mainot darbiniekus, sistēma necieš. Tieši otrādi, sistēma izspļauj vai degradē ikvienu personību, kura “izlec” no vispārējās pelēcības. “Ar viņu ir grūti sastrādāties…”

Vai mums ir visas šīs pazīmes? Nenoliedzami.

Atkāpās no Premjēra amata divas spilgtākās personības: Andris Šķēle  un Einārs Repše, kuri mēģināja ierobežot birokrātijas varu.  19 gadus pēc neatkarības atgūšanas mums nav ne ekonomiskā, ne etnopolitiskā perspektīvā plāna. Ir tikai partiju programmu vispārīgās frāzes, kas sola nekavējoties uzlabot dzīvi visās nozarēs pirms vēlēšanām, un objektīvu grūtību uzskaitījumi pēc tām. Pat mūsu visgudrākie cilvēki – žurnālisti , kas kā universāli speciālisti pārzina un dod padomus visās nozarēs,  galvenokārt redz tikai nepatikšanas vakar, šodien un nākotnē, kad viss kļūs vēl dārgāks.

No sociālisma esam mantojuši priekštatu, ka birokrātija vai birokrātisms ir lamu vārds.  1906. gadā izdotajā Oļševska grāmatā “Бюрократия”  šis vārds atvasināts no brūnganpelēkas krāsas tūka, ar ko Francijā pārklājuši  kancelejas galdus. Senspāņu valodā ēzelis, kura āda ir līdzīgā krāsā, saukts par  “burro” . Tādējādi birokrātija būtu ” ēzeļu valdīšana”. Tomēr nesteidzieties smieties! Ēzelis nemaz nav tik dumjš, kā mēs viņu tēlojam, un kalnos ar nastu uz muguras uzkāps tur, kur zirgs sen būs bezdibenī iegāzies.

Tāpat ir ar birokrātiskās sistēmas galveno personu – ierēdni. Ne velti pats Tupešu Jānis reiz televīzijā izteicās, ka ne visi valsts ierēdņi ir idioti.

Ierēdņu armija faktiski ir vienīgā profesija bez nevienas mācību grāmatas. To var apgūt tikai pašmācības ceļā. Būdams ievērojami jaunāks, nekā šodien, vēlējos šo robu aizpildīt, un uzrakstīt ja ne monogrāfiju, tad vismaz brošūru par birokrātiju, bet paši saprotat….  Tikai 1985. gadā Škapara kungs, tolaik vēl biedrs, atļāvās tolaik progresīvajā “Literatūrā un mākslā” nopublicēt vismaz rakstu. Galviņas mums par to neglaudīja… Jo attieksme pret biokrātiju bija līdzīga attieksmei pret seksu – izlikties neredzam. Šobrīd, kad visi kioski ir pilni ar seksliteratūru, ieskaitot mācību līdzekļus prostitūtām, manuprāt, būtu laiks nopietni parunāt arī par birokrātijas fenomenu. Bez ironijas.

Jo birokrātisms  nav lamu vārds, bet vadības instruments, kurš nepieciešams ikvienā vadāmā  objektā.  Visa modernā lietvedība, grāmatvedība, vērtspapīru sistēma, kantora darba organizātoriskās sistēmas un aprīkojums  ir birokrātijas produkti. Kompjūteros programisti galvām kūpot iestrādā birokrātu sastādītos algoritmus.   Izravējiet birokrātiju, un iegūsim pirmatnējo haosu visā ekonomikā un valsts pārvaldē. Tāpēc nesitīsim savu ēzelīti bez vajadzības! Un barosim viņu ne tikai ar dadžiem.

Ja mēs salīdzināsim  vadības sistēmu ar automobīli, tad tā dzinējs būs cilvēki ar idejām, bet birokrātijai paliks divas funkcijas – mērinstrumentu  paneļa apgāde ar  informāciju un bremzēšana, lai pārāk trauksmains šoferis neiebrauktu grāvī vai nesadurtos ar citu mašīnu. Tomēr pieredzējuši  autobraucēji zina, ka bremzes ir arī viskaitīgākais un bīstamākais mehānisms.  Jo mazāk lietosiet bremzes, jo mazāks būs mašīnas nodilums un benzīna patēriņš. Un visas avārijas parasti notiek pēc tam, kad šoferis ir lietojis bremzes. Padomājiet par to!

Kāds paukotājs man teica: “Zobenu nevajaga turēt aiz asmeņa un sist ar gardi!” Tāpat ir ar birokrātiju.

Vēl viens mīts  – “birokrātisms ir autokrātisks vadības stils”.  Nekā tamlīdzīga. Birokrātisko hierarhiju vada ierēdņu aparāts kopumā, respektīvi, ierēdņu kastas ietvaros  vadība ir daudz  demokrātiskāka, nekā škiet novērotājam no malas. Vadītājs var atļauties  vairāk tērēt, būt reprezentabls, ņemt lielākus kukuļus,  intriģēt, pieņemt un atlaist cilvēkus, bet nevar realizēt nevienu nodomu, kurš būtu krasā pretrunā ar birokrātiskā aparāta nerakstītajiem likumiem un vitālajām interesēm. Visi Latvijas  vadošie darbinieki, kuri kādreiz strādājuši LKP CK vai sastrādājuši ar to , šos likumus lieliski pārzina un  nepārkāpj. Izlēcēji demisionē paši,  tos izstumj aparāts   vai nokož žurnālisti, kā nu kuru.

Jāņem vērā, ka šie likumi nav piesaistīti nevienai konkrētai politiskai sistēmai. Birokrātija pēc savas dziļākās būtības ir apolitiska, un piemērojas jebkurai  varai. Cilvēka vietu hierarhijā vairāk nosaka viņa piemērotība tieši “aparāta darbam”, nevis politiskie vai morālie uzskati. Protams,  augstākā līmeņa aparātniekiem ir vismaz jātēlo noteikts politiskais imidžs, un zināmās robežās viņi iegūst arī reālu varu. Tomēr tipisku birokrātiskās sistēmas funkcionāru vara izriet tikai no kalpošanas kādai reālai varai – naudai, diktatoram, kura rokās ir represiju sistēmas, vai konkrētiem politiķiem, kuri nākuši pie varas vēlēšanu ceļā. Cilvēks ar stingru personisko viedokli birokrātiskājā sistēmā panākumus negūst. Tieši šis personiskā viedokļa trūkums ļauj daudziem “bijušajiem” veiksmīgi vadīt arī šodien .

.     Valstu mērogā birokrātisms attīstās cikliski. Diemžēl, par spīti mūsu vēlmei sasniegt labklājību demokrātiskā valstī, daudzu sabrukušu vai sagrautu valstu pieredze rāda, ka uzplaukumu panāk diktatori.  Ierēdniecības  konservatīvais darba stils spēcīgu personību traucē. Birokrātija tiek apkarota un daļēji aiziet pagrīdē. Jaunievedumus  ievieš “trakie”. Bet viņi nespēj noturēt sistēmu līdzsvarā. Viņiem parasti ir pavājas bremzes. Lai sasniegto saglabātu, vajadzīgi konservatori, kontrolieri utt. Kārtīgi, pedantiski ierēdņi.  Kad ir sasniegta zināma varas stabilizācijas pakāpe, kuru parasti pavada paaugstināts labklājības līmenis, sarežģās dažādu ražotāju un tirgotāju ekonomiskās attiecības, autokrāts vairs netiek ar vadīšanu galā. Notiek funkciju deleģēšana, un vienlaicīgi dažādu instrukciju un noteikumu producēšana. Birokrātija atdzimst kā Fenikss no pelniem. Un parasti izrādās, ka visā apkarošanas periodā  tā savus labākos kadrus nav  zaudējusi. Turpat vien visi ir. Šajā attīstības fāzē  parasti  deklarē varas demokratizēšanos, bet faktiski  diktators savas pozicijas neatdod, tikai realizē varu ar citiem paņēmieniem.

Tālāk notikumi var attīstīties divējādi. Daudzi diktatori panākumu reibonī metas  avantūrās, kas beidzas ar jaunu sabrukumu un cikls sākas no gala. Tikai nedaudzas ļoti gudras tautas ir izgājušas no situācijas, līdzsvarojot demokrātiju un spēcīgo menedžeru vilktspēju, atstājot birokrātijai viņai atbilstošās bremžu un kontroles funkcijas. Man negribētos šīs tautas saukt vārdā, jo oponenti vienmēr atradīs negācijas, kuras arī tur nav novērstas. Bet es domāju, ka katrs lasītājs divas trīs valstis iedomāsies.

Tomēr ierēdnis nav tikai skrūvīte, kā teica Staļins. Viņš ir cilvēks, ar saviem personiskiem mērķiem, ideāliem, dzīves stilu, ģimeni un morāli. Mūsu uzdevums būtu izprast,  kā šo cilvēku  ietekmē darbs ierēdņu hierarhijā.

Tieši, un ar dažādu likumu un instrukciju starpniecību valsts viņam ir nodevusi varu pār citu cilvēku likteņiem, kuri nāk pie viņa nevis pakalpojumus pirkt, bet lūgt vai prasīt. Ļoti bieži viņam nākas lūgumus noraidīt, pretēji pārdevējam veikalā, kura uzdevums ir visu izpārdot. Labs pārdevējs smaida un pārdod, pārdod un atkal smaida. .. Bet ierēdņa uzdevums taupīt, – dokumentu pārbaudīt, sarāt klientu par kļūdām, noraidīt nekorektu lūgumu un aizliegt neatļautu darbību.  Jo viņš nav motors, bet bremze.  Bremzes biežāk kauc, nevis mīlīgi dūc kā labi noregulēta “bitīte”.  Vai mēs esam gatavi maksāt par šo diskomfortu? Oficiāli nē. Bet…..  Esmu runājis ar dažāda rakstura biznesa cilvēkiem un jautājis viņu domas par kukuļiem.  Pirmā reakcija – sašutums. Bet tad es tā sirsnīgāk pajautāju, ko viņš darītu, ja būtu grūta problēma – ietu pie laba un pedantiska ierēdņa, vai pie tāda zināšanās un morāli švakāka…   Ko atbildēsiet Jūs?

Manuprāt, tieši Latvijas ierēdņu formālais pedantisms neļāva savlaicīgi ierobežot afēristus.  Kārtīgais birokrāts strādāja ar likumiem un instrukcijām, kamēr blēži rausa naudu. Tagad tēlojam godīgus demokrātus, kamēr daudzi no krāpniekiem bez bailēm un šaubām turpina darbu biznesā, neciešot arī no sirdsapziņas pārmetumiem par apkrāpto pensionāru asarām. Izrādās, ka blēžu saukšanai pie atbildības galvenais šķērslis ir tas, ka policija nespēj apzināt apkrāptos tāpēc, ka birokrātiskā procedūra ir pārāk darbietilpīga.. Ikviens prātīgs cilvēks būtu blēdi nekavējoties ņēmis aiz apkakles un pajautājis, kur palikusi nauda. Un uzlicis arestu arī personīgajām un formāli ģimenes locekļiem norakstītajām  mājām un mašīnām, kamēr skāde nav samaksāta.

Ierēdni plosa pretrunas.  Teorētiski viņš strādā tautas vārdā.  Faktiski viņš kalpo instrukcijai, bet katrs, kuru viņš instrukcijas vārdā ierobežo, ir pārliecināts pats un mēģina iedvest šo pārliecību arī ierēdnim, ka instrukcija ir kļūdaina, vai arī konkrētais  gadījums ir nestandarta, un pamato atkāpšanos no burta. Visliktākais ir tas, ka oponentam nereti ir taisnība: instrukcija patiešām ir kļūdaina vai pat pretrunā ar veselo saprātu, par kura labāko pārstāvi parasti katrs uzskata pats sevi. Ja ierēdnis sirdsapziņas vārdā pārkāpj instrukciju, viņš sagatavo sev psiholoģisku augsni nākamo reizi atkāpties jau kāda drauga vai rada interesēs utt. Strikti pieturoties pie bezjēdzīga priekšraksta, viņš nonāk konfliktā pats ar sevi.

Pie tam pretrunīgu instrukciju producēšana izriet no birokrātijas darba specifikas un ļoti grūti novēršama.

Parasti likumu un tam sekojošo instrukciju gatavo cilvēki, kuri labi pazīst problēmu. Eksperti ar šauru specializāciju. Pēc tam notiek apspriešana un koriģēšana, ko veic cilvēki, kuri pēc birokrātiskā ranga ir augstāki, vai arī, kā tas notiek Saeimā, korekciju likteni izlemj “demokrātiski” daudzi nekompetenti un tieši šajā jautājumā neieinteresēti deputāti, kuri debašu laikā lasa avīzes, sarunājas vai pat snauž. Katrs no kritiķiem pamana kādu atsevišķu nelīdzenumu, un pieprasa to labot. Balsošanas mašīna labojumu apstiprina, un autors ar šausmām redz, kā labojumi salauž dokumentā iestrādāto, bet vēl neuzrakstīto  darba sistēmas projektu. Tāpat notiek korekcijas, kuras pēc kārtas izdara vai pieprasa hierarhijas augstākie locekļi, Viņiem parasti  ir labāks priekštats par problēmu kopumā, laba atmiņa un spriešanas spējas,  bet nav laika iedziļināties sīkumos. Tādējādi itkā pareizi un škietami nelieli  labojumi nereti būtiski izmaina rezultātu. Vēl sliktāk ir tad, ja dokumenta atsevišķas sadaļas gatavo dažādi speciālisti, bet visu apkopo kāds tehniskais darbinieks. Tad labošanas gaitā jau saduras principiāli pretrunīgas autoru pozicijas, un likuma atseviškie panti var nonākt atklātā pretrunā. Tāds pat ir rezultāts, kad pēc likuma pieņemšanas instrukciju sastādīšanu uztic darbiniekam, kuram ir cita koncepcija, bet viņš pārbalsots, vai ir rangā par zemu, lai viņu uzklausītu.  Rakstot instrukciju, nevar izskaust viņa dabisko tieksmi formulējumus diplomātiski  izkoriģēt pa savam, bet ļoti spītīgs cilvēks iestrādā kādu principā neizpildāmu paragrāfu, lai pierādītu savu taisnību , novedot pretinieka tēzi līdz absurdam.

Nākamais pretrunu cēlonis ir dokumenta apjoms. Jo īsāks ir dokuments, jo radošāku pieeju tas prasa realizācijas gaitā. Bet daudzi vadītāji uzskata, ka ierēdnim nav jādomā, un mēģina  reglamentēt katru tā soli un  vārdu. Tādējādi  dokuments kļūst tik liels, ka tajā pēc daudzajām korekcijām vairs neorientējas pats autors, nerunājot nemaz par vienkāršajiem ierēdņiem un klientiem, kuriem nav pat iespējams visu likumu vai dokumentu izlasīt. “Sociālistisko”  uzņēmumu darbību kādreiz  reglamentēja desmitiem tūkštošu lappušu. Kāda galvenā ekonomiste man reiz parādīja  197 labojumus un izmaiņas pie 11 lappušu instrukcijas par pamatlīdzekļu uzskaiti. Manuprāt, par spīti mūsu zemītes mazumam, likumdevēji un instrukciju gatavotāji šos PSRS rekordus drīz pārspēs, ja ne absolūtos skaitļos, tad rēķinot uz vienu iedzīvotāju noteikti.

Lai panāktu, ka šādus palagus izpilda, nepieciešami kontroles orgāni. Bet nemot vērā, ka šo instrukciju burtiska izpilde bieži nav iespējama pretrunu dēļ, pastāv kukuļošanas risks, tāpēc nepieciešama papildinstitūcija, kas kontrolē kukuļdošanu. Utt.

Ja jāuzzina, cik pavārs izvārijis biezputru, birokrāts uzskaita katru putraimu, ar datoru saskaita visus kopā, nosaka viena putraima vidējo svaru, sareizina, un viss skaidrs. Menedžeris nosver visu katliņu, nemēģinot noķert visus prom ripojošos  putraimus. .

Godīgam ierēdnim instrukcija  ir nasta, negodīgam – ienākumu avots. Ja dokuments ir garš un nesaprotams, ierēdnis kļust par monopolistu tā tulkošanā cilvēkiem saprotamā valodā. Un atkarībā no klienta pieejas atrod  pretrunu labvēlīgo vai nelabvēlīgo variantu.

No subjektīviem pretrunu avotiem jāmin ierēdņa dabiskā tieksme atvieglot savu darbu. Šim nolūkam instrukcijās parādās sīkas norādes, kā jārīkojas klientam vai lūdzējam, bet tiek izlaista ierēdņa atbildība, paredzēti ilgi atbilžu termiņi utt. Cilvēki, kuri apmeklē iestādes personīgu lietu kārtošanai, ir spiesti kavēt darbu, jo ierēdni nevar ne piespiest ne pierunāt strādāt citā laikā, nekā to dara pārējie sabiedrības locekļi, Diemžēl, kad kāds jautājums jākārto pašam ierēdnim, viņam rodas vēl lielākas grūtības, ja priekšnieks pedantiski prasas darba laikā atrasties savā darbavietā. Bet ja viņš no darba aiziet, skandalē apmeklētāji. Nav viegli būt ierēdnim…

Kāpēc birokrātiskā sistēma ir tik stabila? Ar nolūku nodrošināt sistēmas darbu arī ekstremālos apstākļos, tiek veidota vietnieku un aizvietotāju sistēma. Būtībā ikviens sistēmas loceklis tiek pieņemts kooptācijas ceļā – esošie ierēdņi uzņem savā vidū cilvēku no malas.  Ja sistēma jāreformē, nomaina priekšnieku. Bet  ar esošo stāvokli viņu iepazīstina tie paši, kuru darbs viņam jāuzlabo. Tādējādi tiek radīts iespaids, ka darbs nemaz negāja tik slikti, mazliet jāuzlabo. Daudzi jauninājumi tiek apzīmēti  kā grūti, nesaskan ar citām instrukcijā, jāsaskaņo ar veselu virkni citu institūciju. Ja priekšnieks ir pateisi spītīgs, darbā tiek likti tādi argumenti, kā tas, ka priekšnieks pārkāpj demokrātiju,  atbalsta draugus, ir mīļākā, utt.

Birokrātija ir kā batuts. Jo spēcīgāka ielec, jo augstāk uzmet. Katra gumijiņa atsevišķi ir vāja, bet ja gribi kādu pārgriezt, veidojas caurums.

Nemeklējiet vainīgos! Birokrātiskajā sistēmā tādus neatrast. Visi likumi, lēmumi un instrukcijas tiek gatavoti kolektīvi, neskaitāmas reizes saskaņoti un pārskaņoti. Nav vainīgs arī konkrētais cilvēks, kurš glupā likuma dēļ pieņem glupu lēmumu. Viņam jau domāt nav aizliegts, tikai  darīt, kā domā, nevar. Ikvienam ierēdnim sistēma uzspiež savu trejgalvainā pūķa zīmolu: “Domā vienu, runā otru, dara trešo”. Jūtas, patriotisms un prāts prasa rīcību, bet – to nevar ne publicēt, ne atklāti pateikt.            Diemžēl, birokrātiju nopietni apkarot spēj tikai stipras personības, kurām pietiek drosmes un spēka palaikam glupos likumus ignorēt. Viegli tas nav.

Birokrātijas pirmā aizsardzības līnija ir uzbrucēja apvainošana nedemokrātismā un apsaukāšana par diktatoru, no kuriem pēc 2.pasaules kara dikti baidāmies. Lai gan visus lielos uzņēmumus un varenos koncernus vada autoritāri, gudri un rīcībspējīgi menedžeri.

Nākamā līnija – pašas birokrātijas izstrādāto likumu un instrukciju grozīšanas vilcināšana vai sabotāža.

Bet trešā līnija – “kurmīši”, kuri katram var kādu tumšu pleķīti  uzrakt biogrāfijā. Tad pie darba ķeras žurnālisti, un nepaiet ne pāris mēneši, kad lepnais reformators apspļaudīts un nicināms paiet malā, nopērk kādu māju vai ezeru, un politikai vairs tuvumā neiet…

Ļoti nozīmīgs ir faktors, ka mazajā Latvijā vadošie visi ir savstarpēji pazīstami, un saistīti daudzām biznesa saitēm, kuras ir, kā saka, zem apmetuma. Varbūt tieši tāpēc nacionalizācija ķēra tikai zemāko cilvēku slāni, bet netika skārts neviens miljonārs. “Mēs nevarējām ķerties pie uzņēmējiem” – mazliet kaunīgi paziņoja cien. Āboltiņas kundze televīzijā. Eglītis labāk demisionēja, bet neriskēja ķerties pie medicīnas galvenā birokrāta – VOVA. Dombrovskis un Repše izvēlējās netikt nākamajā Saeimā,  bet neaiztika ne Karginu, ne Krasovicki, ne Šķēli.

Ko darīt? Ir tāds teiciens – birokrātiju ar šķēpu nenodursi.

Valdība vismaz apgalvo, ka mēģināšot pati sevi badā nomērdēt. Vai Jūs tam ticat?

Pusgadu rēķina un rēķina, bet vai kāds jau ir atlaists? Vai Trīs brāļiem viņu pusmiljona vairs nav? Vai kāda ministrija, aģentūra  vai cita institūcija jau likvidēta? Vai Pulks netika svaigi ielikts ienesīgajā ostas valdē, Kalvīts Lattelekomā?

Tikai pensionāriem jādod atlūgumi nekavējoties un bez kompensācijām.

Ar tiem parādiem ir tā kā armijas anekdotē. . Seržants liek izrakt bedri, kur iestiprināt stabu. Bet kur likt tās smiltis?- jautā kareivis.  Nu, muļķis! Izroc otru bedri un saber tur!

Diemžēl, birokrātija un demokrātija ir Siamas dvīņi, kurus bez operācijas atdalīt  nevar….

“Kritika bez pozitīvā priekšlikuma aizliegta” – skan populārs menedžmenta lozungs.

Pretstats instrukciju -birokrātiskajai sistēmai ir mērķu – funkciju- resursu sistēma.  Tiek formulēti sistēmas mērķi, kādas funkcija jāveic konkrētai struktūrvienībai, un izdalīti noteikti līdzekļi. Šajās robežās neviens nekontrolē vedītāja darbu un neraksta viņam sīkas instrukcijas. Vadītājs atbild par sava darba rezultātu ar savu amatu un palaikam, arī ar mantu.  Bet tas jau ir cits stāsts……

Visvaldis Ābols, 2009.

Speciāls veltījums Roblesa kungam un                                                                                                         citiem  komisāriem

Par garāmgājēju  un glāzi ūdens

Katram no mums ir ne mazums labu draugu un kolēģu gan krievu, gan visdažādāko tautību pārstāvju vidū. Bieži vien ar viņiem sadzīvot ir vieglāk, nekā ar savējiem – kašķīgajiem latviešiem. Tikai cittautiešu ir vienkārši par daudz. Mēs zaudējam savas zemes izjūtu, saimnieka izjūtu pret viesiem.

Maza līdzība.

Cik patīkami vasarā  izdzert glāzi vēsa avota ūdens! Un izpeldēties… Bet kad ūdens mutē smeļas, jāsauc palīgā.

“Kāds cūka! Nemīl ūdeni!”- sašutis iesaucas garāmgājējs.

Bet slīcējam, piedodiet, morāle pie vienas vietas. Viņš grib dzīvot un visiem spēkiem ķepurojas uz seklāku vietu, kaut arī ūdens tur vairs nav tik tīrs, kā “dzelmē dzidrajā”.

Dažu simtu tūkstošu cittautiešu uzaicināšana braukt mājās būtu šobrīd skaistākais tautu draudzības apliecinājums, kādu vien lielā krievu tauta kādam jebkad parādījusi.

Vai šāda doma ir nedraudzīga? Nebūt nē. Arī pēc visjaukākajām mājas viesībām  ciemiņi uz rīta pusi pošas mājās, ļaujot saimniekiem sakopt māju un atpūsties. Un neesmu nekad piedzīvojis, ka draudzība ar to mājās iešanu izbeigtos.

Līdzība par auto.

Kādu rītu trīs vīri fufaikās ar kalašņikoviem rokās lūdz jūs brīvprātīgi atdot jūsu mašīnas atslēgu. Pēc kāda laika jums izdodas auto atrast, jūs to vēlaties atpakaļ. Bet tiesā vainīgie lūdz  mašīnu neatdot, jo viņi pie tās pieraduši, to iemīļojuši viņu sievas un bērni. Vai viņiem tagad būtu kājām jāskrien tikai tāpēc, ka mašīna kādreiz jums piederējusi?! Viņi taču to eļļojuši, benzīnu lējuši, pat pārkrāsojuši! Tiesa nolemj, ka jāņem vērā abu pušu intereses. Bijušajam īpašniekam vēl 7 gadi jāuztur mašīna kārtībā, bet braukšanas virzienu izvēlēsies demokrātiski, balsojot visiem auto sēdošajiem.

Muļķīgs stāstiņš, vai ne?

Par jenotiem un demokrātiju

Salasījies dažādu komisāru rekomendācijas, kāds zemnieks ielaida jenotus vistu kūtī un iedibināja demokrātiju. Tagad gailis vairs netraucē no rītiem gulēt, spalvas drīz būs iztirgotas, tikai olu nav. Nu zemnieciņš  prāto par vilku iemitināšanu aitu kūtī, jo tie žēli gaudo  pa visu apriņķi, ka tiekot ierobežotas viņu tiesības uz labiekārtotu mitekli.  Vilki solījuši zemniekam, ka viņam aitas pašam vairs nekad  nebūs jācērp…

Sapņotāji par demokrātisku Latviju neizprot to, ka latviešu tautai, kuras aktīvākie un inteliģentākie cilvēki gājuši  bojā gan karā, gan  Sibīrijā, bet dzimtenē palikuši tie, kuri galvas necēla pārāk augstu, ļoti grūti brīvā konkurences cīņā pastāvēt pret lielas un varenas tautas izlasi, cilvēkiem, kuri jau Padomju varas gados lauzās uz rietumiem, bez žēluma pametot savu dzimteni. Vai mums ir pamats domāt, ka viņi žēlos mūs?

Sergejs Dīmanis kādā intervijā man teica, ka jo ātrāk latvieši samierināsies ar krievu dominanti Latvijā, jo vieglāk viņiem būs dzīvot. Bēdīgākais ir tas, ka viņam taisnība, ja mēs nespēsim sevi aizstāvēt.  Dabā cilvēks aizsargā apdraudētās  sugas rezervātos . Vai izmirstoša tauta ir mazāk vērtīga? Lai Latvija atkal kļūtu latviska, mums jāveido rezervāts ar privilēģijām pašiem sev.  Bet demokrātija pret okupācijas rezultātā ieceļojušajiem krieviem tad tiks neglābjami pārkāpta. Mums jāprot to izskaidrot pasaulei, neatlaidīgi atmaskojot Krievijas oficiālās propagandas melus.

Par bailēm

Mēs visi baidāmies. Baidāmies no slimībām, no darba zaudēšanas, no zādzībām.

Nule mūs mēģina iebaidīt  ar krieviem.

Bet no kā baidās paši krievi? Manuprāt, krievi visvairāk baidās no pašas Krievijas. Viņš baidās ne tikai no atpakaļ ceļošanas, bet arī  no tā, ka Krievija varētu atnākt atkal šeit,  Latviju okupēt vēlreiz. Kā tas izskatītos, jau redzams Čečenijā.

Šīs bailes varētu būt galvenais Latvijas sabiedrības integrēšanās dzinējspēks.

Krievu, precīzāk, ēbreju,  “politiķi”, savukārt,  visvairāk  baidās no jautājumiem par pagātni, bet vēl vairāk no tā, ka latvieši un krievi Latvijā sāktu sadzīvot draudzīgi. Jo tautu naids ir viņu emocionālā maize. Atsakoties no tā , viņiem zūd krievu tautas aizstāvju maska, paliek klaja varaskāre.

V.Ābols

(J.Pētersons) `~1994.

Naivitātes  vārdnīca

Es nekad neesmu sapratis, kāpēc demokrātija ir  laba, bet demagoģija slikta.  Jo tās  taču ir  māsas!

Gatavojot  menedžmenta kursam nodaļu par apspriedēm un disputiem, gribot negribot nācās iedziļināties šo  vārdu jēgā, un nelielu daļiņu no atrastā atdošu savai naivajai tautai, pirms viņa ķeras pie demokrātijas.

Pieņemsim, ka politiķis no visas sirds un godīgi vēlas cīnīties par tautas labklājību. Tad viņam vispirms jāpārliecina pietiekami liela šis tautas daļa nobalsot par sevi. Pretējā gadījumā viņš varēs ietekmēt situāciju labākajā gadījumā ar pāris avīžu rakstiem gadā.

Matemātiķis Gauss kādreiz uzzīmēja līkni, kurā attēlots priekšmetu vai  parādību  dabiskais sadalījums pa izmēriem. Tā atgādina brontozauru ar mazu galviņu garā kaklā, resnu rumpi un pagaru asti, kura velkas pa zemi. Jo vēlamāka parādība, jo tā retāka.   Jo gudrākus cilvēkus meklējam, jo mazāk viņu ir. Protams, arī totālu muļķu nav daudz. Visvairāk cilvēku ir ar viduvējām prāta spējām. Vienkārši normāli.  Uz viņiem balstās   pasaule un valsts. Tas ir tā sauktais “veselā saprāta” līmenis, par kura labāko pārstāvi vairums cilvēku uzskata paši sevi.   Viņi ir tie, kuri izšķir politiķu  likteni vēlēšanās.

Lai pierādītu “veselajam saprātam” savu taisnību, politiķa programma nedrīkst būt pārāk sarežģīta un zinātniska.  Daudz lielāka nozīme ir argumentu  emocionālajai iedarbībai uz lasītāju vai klausītāju. Jo lielāka ļaužu masa jāiekustina, jo zemāk jānolaižas.

Pieņemsim, ka  Jūs esat godīgs, bet Jūsu pretinieks grib sagrābt varu nevis tāpēc, lai cīnītos par tautas labklājību, bet domā tikai par personīgo labumu, vai vēl ļaunāk, ir mūsu neatkarības slepens pretinieks. Kā rīkosies viņš?  Solīs vairāk par Jums, solīs pārliecinošāk par Jums. Jo pašlepnums, sirdsapziņa,  un tas, ka pēc vēlēšanām draugi melus un nepildītos solījumus pārmetīs, neļaus Jums “pūst pīlītes” ar pilnu tvaiku. Jūsu pretiniekam, kurš labi apzinās, ka melo, šādu ierobežojumu nebūs. Viņš varēs brīvi tēlot, ko grib, labi apzinoties, ka pēc uzvaras vēlēšanās nekas netraucēs viņu nomest masku. Ja Jūsu pretinieka zināšanas būs mazākas, nekā Jūsējās, viņš neredzēs visus šķēršļus izvēlētajā ceļā, un atkal “vienkāršo cilvēku” auditorijā varēs uzstāties ar lielāku pārliecības spēku.

Pieņemsim, ka Jūsu disputa pretinieks arī ir godīgs, bet Jūsu  tēzēs vai biogrāfijā atradis kādu vāju vietu. Ko darīt? Varētu padoties, bet daudzas citas Jūsu tēzes šķiet vērtīgākas par viņējām. Ikviens normāls cilvēks sāk aizstāvēties, lietodams nevis dziļi loģiskos zinātniskā disputa paņēmienus, kurus “pūlis” varētu nesaprast, bet tos, kuri dotajā situācijā noskaņo cilvēkus par viņu balsot. Televīzijā bija populāra kārtula: ” Lai vienkāršais cilvēks saprastu, bet speciālists nesmietos!”. Praksē biežāk iznāk tā, ka speciālists smejas, bet vienkāršais cilvēks neko nesaprot, klausoties svešvārdus kā mūziku.

Visus šos nekorekto disputu paņēmienus parasti sauc par demagoģiju, kaut arī man atkal šķiet savādi, ka pedagoģija ir laba, bet demagoģija slikta. Bet lai nu paliek , kā ir.

Demagoģijas pamats ir trīs ziloņi.

Pirmais – klaji meli. Tik nekaunīgi, lai neviens neticētu, ka tā var melot.

Otrais – uzbrukums pretiniekam, nevis viņa tēzei.

Trešais – tēzes aizsegšana ar citu tēzi.

Klasisks piemērs: “komunālā dzīvokļa loģika”. Lai lasītāji man piedod citātu oriģinālvalodā.

” Во-первых., я Вашу кастрюлю не брала!   Во-вторых, она уже была грязной! Так я же ее вымыла, и положила обратно!

Politiķu valodā vēl nesenā pagātnē: “Latvija taču brīvprātīgi iestājās PSRS!”

“Gluži brīvprātīgi jau tas nebija, bet Jūs nemaz tik labi Ulmaņlaikos nedzīvojāt!” “Karaspēku mēs taču  izvedām! Ko Jūs vēl gribat?!”

Uzbrukumu pretiniekam tā vietā, lai apstrīdētu viņa programmu, Latvijas politiķi lieto tik bieži, ka šo paņēmienu analizēt nav vērts.  Jebkuru cilvēku, kurš piedāvā sevi darbam nevis privātā biznesā, bet ir ar mieru strādāt valstij, pārējie nomelno visiem iespējamiem līdzekļiem, ieskaitot anonīmu sūdzību vākšanu. Atrodiet Latvijā kaut vienu patiesi enerģisku, par tautas labklājību cīnīties spējīgu cilvēku, kurš ne reizi  savā mūžā nebūtu nonācis konfliktā ar kādu no savstarpēji pretrunīgajiem likumiem, būtu 54 gadus godīgi un bez kompromisiem  aģitējis gan pret krieviem komunistu varas gados un pret bagātiem un veiksmīgiem cilvēkiem Latvijas laikā, un šobrīd spētu un vēlētos uzņemties valdības vadīšanu, zinot, ka viņa pagātni un radu rakstus publiski izķidās?

Tēzes aizsegšana ir visviltīgākais demagoģiskais paņēmiens, kuru atmaskot nemaz nav tik viegli. Tas ir kā daudzgalvains pūķis, kuram vienu galvu nocērtot, trīs uzaug vietā.

Viens no populārākajiem  paņēmieniem ir “birku piekāršana”. Tiek izvēlēti šķietami vienkārši un populāri  vārdi, kuriem “tautā” ir noteikta pozitīva vai negatīva nokrāsa, un ar tiem manipulē.

“Visa progresīvā cilvēce”, “visi patriotiskie spēki”, “visi godīgie ļaudis”  domā vai dara tā (kā es….)  Lietojot šādus ievadus, runātājs nepārprotami ieskaita sevi šo lielisko cilvēku skaitā, liekot saprast, ka pretinieks pie tiem nepieder. Šīs klases meistardarbs – Krievijas stagnātu kustība “Yfib”. Kurš gan vēlēsies nebūt savējais!?  Vienības un saskaņas partiju nosaukumi cenšas radīt iespaidu, ka citas partijas ir pret vienību un saskaņu. Rubiks atklātā vēstulē pateicas par atbalstu latviešu tautai, lai gan šī tauta viņu nav atbalstījusi un neatbalsta. Lai iekarotu “tautas” simpātijas un novērstu uzmanību no būtiskajām abu bloku atšķirībām, arī Čevera bloks savam nosaukumam pieliek  vārdu “nacionāls”. Visi šie paņēmieni izmanto  loģisko kļūdu – patvarīgu jēdziena paplašināšanu.

Mēs nepamatoti  ekspluatējam  vārdu “demokrātija”, attaisnojot ar to gan muļķību un bezatbildību (”Mēs to nolēmām demokrātiski”), gan mīkstčaulību pret acīmredzamiem  ienaidniekiem.

Tikpat populāra ir pretinieka apvainošana “demagoģijā” tieši tad, ja viņš strikti turas pie loģiskā disputa principiem, prasot turēties pie vienotas terminoloģijas un neļaujot pretiniekam ar pāreju uz citu tēmu vai vienkārši ar vārdu plūdiem izslīdēt no atbildes uz nepatīkamu jautājumu.

Vispopulārākais sauklis visos laikos ir bijis rūpes par tautas labklājību. Kad kāds tā saka, man vienmēr gribas pajautāt, par kādas tautas labklājību viņš grib rūpēties – par latviešu, krievu, ebreju vai arābu? Par strādnieku, zemnieku vai inteliģences labklājību? Ar kādu  tautas daļu viņš ir apspriedis, ko viņi vēlas, un ko viņi saprot ar vārdu “Labklājība”? Cik liela tautas daļa ir viņu pilnvarojusi runāt tās vārdā? Varbūt labklājība nozīmē daudz ēst un daudz mīlēt?  Kas svarīgāks – veselība vai izglītība? Ja māja auksta, ko darīt – piketēt vai nokurināt grāmatas un klavieres? Vai labklājības simbols ir trīs bērni vai sugas suns?  Vai tautai vairāk vajadzīga opera vai labi atalgoti robežsargi?  Visbiežāk “tautas kalps” atbildi paliks parādā, vai aizies no tiešas atbildes, runājot par ko citu, mēģinot izskaidrot, cik atbildēt grūti utt. No šī viedokļa daudzi politiķi šķistu godīgāki, ja skaidri pateiktu: “Mūsu partija pārstāv krievu biznesa intereses, mūsējā – latviešu zemnieku intereses, bet mēs pārstāvam strādniekus!”. Nekaunēsimies arī no pēdējā, jo par spīti tam, ka masu informācijas līdzekļi šo cilvēku kategoriju ignorē, daudzi vēl arvien strādā.

Bet vai patiesi demokrātija ir tautas valdīšana? Galvu uz bluķa – nē! Jo tauta nekad neko nevadīs un nav vadījusi. Nebūsim naivi!  Pat visbrīvākajās vēlēšanas vēlētāji tikai nodod faktisko varu uz noteiktu laiku izvēlētai politiķu  grupai. Vēlētāju  tālākā piedalīšanās valsts pārvaldē nav ne vēlama, ne iespējama, izņemot  psiholoģisko spiedienu tieši vai ar žurnālistu starpniecību.  Ja katru deputātu vai kongresmeni ievēl konkrēta pilsēta, novads vai štats, kurā viņš dzīvo, kur viņu pazīst, kur viņš varbūt balotēsies vēlreiz, saglabājas noteikta ietekme uz viņu. Balsojot par partiju sarakstiem, vēlētāju saites ar deputātiem var izzust nākamajā dienā pēc balsu saskaitīšanas.

Šis raksts tika gatavots pirms Saeimas vēlēšanām, bet redaktori, kuriem es to piedāvāju, skumji kratīja galvas, jo visi iespējamie drukas laukumi bija aizņemti ar dažādu partiju pasūtījumu rakstiem.

Pēc vēlēšanām pat rūdītākie skeptiķi negaidīja tik ātru un krasu delegātu atteikšanos no vēlēšanu kampaņā izklāstītajām nostādnēm, kā piemēram, mūsu asākā “antikomūnista” Joahima Zīgerista pievienošanos tieši ar komūnistiem visbagātākajam Saeimas blokam. Mēs varam tikai zīlēt, kādu kursu šie dīvainie bezprincipu ļaudis uzņems nākotnē.

Negaidījām arī tādu “demokrātijas” grimasi, kā divu tēraudcietu bloku izveidošanos, kas katru apspriešanu padara par farsu, jo iznākums jau iepriekš zināms, ja  balsošanu regulē Vadoņa īkšķis.

Ja Čevera kungs būtu bijis mazliet gudrāks, un savu bloku izveidojis bez lieka trokšņa, mums šodien būtu Zīgerista valdība. Bet vēl jau nekas nav zaudēts. Kamēr abi lielie bloki  badīsies kā āži uz šauras laipas, pietiek atšķelt no katra bloka divus  svārstīgos deputātus, un šīs grupiņas rokās būs Latvijas liktenis.

Šobrīd pateicoties Gunta Ulmaņa pašaizliedzīgam un politiski meistarīgam  patiesi Valsts Prezidenta cienīgam darbam, panākts šo bloku kompromiss. Un ko mēs redzam?  Tie, kas palikuši aiz borta, turpina graust latviešu mīļāko ēdienu – citus latviešus.

Vai es esmu pret demokrātiju?  Teikt “Jā” bail, teikt “Nē” nozīmētu atkāpties no patiesības. Tomēr demagoģija mūs māca, kā tikt sveikā, ja jautājums grūts. Vajaga atbildēt uz citu jautājumu!

Valstis un uzņēmumus no purva izvelk nevis maldugunis, bet stipras personības, izturīgi un gudri cilvēki, kuris veiksmīgi vadījuši  mazākus objektus, nevis cietuši daudzas neveiksmes savā dzīvē , un nu cer sevi parādīt valsts mērogā.  Neticiet neveiksminiekiem un tiem, kuri aicina mācīties no kļūdām. Ticiet  tiem, kuri aicina mācīties no panākumiem, kaut arī svešiem, nevis no kļūdām, kaut arī savām.

Tātad es esmu par diktatūru?! I jā, i nē.

Arī automobīlim vajadzīgs gan motors, gan bremzes. Diktators ir motors, Saeimai jārūpējas par to, lai auto neiebrauktu grāvī. Bet braukšanas trajektoriju ceļa robežās lai izvēlas šoferis!

Patriotus no nepatriotiem šķietami šķir attieksme pret krievu naturalizāciju Latvijā. Manuprāt, pati  šī doma  ir naivs absurds. Vismaz man nav zināms gadījums, kad kāda maza tauta būtu asimilējusi lielu, bet mēs to gribam panākt! Otrāds process palaikam notiek, bet arī tam nepieciešamas vairākas paaudzes. 5o gadus krievi centās asimilēt latviešus. Neizdevās ne šeit, ne ārzemēs, no kurienes latvieši kā latvieši atgriežas mājās vai turpina dzīvot kā latvieši savās mītnes zemēs.  Bet mēs gribam dažu gadu laikā naturalizēt sev gandrīz līdzīgu skaitu lielas un varenas tautas pārstāvju, kuru krieviskumu un pat naidīgu attieksmi pret Latviju atbalsta spēcīga propaganda gan rakstos, gan radio un televīzijā ne tikai aiz robežas, bet arī tepat Latvijā. Krievu saites ar Krieviju nav saraujamas,viņi nav atdalīti  no tās ar dzelzs priekškaru, kā tas bija ar latviešiem komūnistu laikos.  Latvijā dzīvojošie krievi ir, bija un būs krievi, tāpat kā ēbreji ir ēbreji, vācieši vācieši  un čigāni čigāni. . Vai vienotas tautas izveidošanu, ko nespēja Staļins, paveiksim mēs?  Kāds ievērojams krievu biznesmenis man gan teica: ” Vs dct pltcm yt kfnsib b yt heccrbt. Vs – kfndbqws!”. Ja  šādu “latvijiešu” tautu izdosies radīt, tad tas nekādā ziņā nenotiks uz krievu latviskošanās rēķina. Okupanti ir izveidojuši divkopienu valsti, vai mēs to atzīstam, vai nē. Krievu kopiena eksistē, un eksistēs. Tad lai viņi eksistē kā svešinieki un paliek tādi.  Mums jāiemācas  sadzīvot, un jārēķinās ar to, ka viņu vidē vienmēr perināsies arī  naids  pret mums. Jo no iekarotājiem viņi ir pārvērtušies par bēgļiem, kuru juridiskais statuss būtiski neatšķiras no kurdu statusa. Tikai kurdiem aiz muguras neatrodas   liela un bruņota kaimiņvalsts. Lielākais, pēc kā mēs varētu censties, ir panākt viņu īpatsvara samazināšanos, ierobežot viņu iespējas kļūt par ekonomisko dominanti Latvijā, novērst Krievijas jaunu iebrukumu Latvijā zem “krieviski runājošo” aizstāvības maskas.

Pats termins “krieviski runājošie” ir klasisks demagoģijas paraugs. Tik nekaunīgi Gebelsa cienīgi  meli, ka šo Krievijas propagandas  āķi norijuši ne tikai naivie latvieši, bet arī daudzi rietumu politiķi.   Es patiesi brīnos, cik vāji ir mūsu prāti. Jo vismaz 90% latviešu runā arī krieviski, tātad šiem tiesību apustuļiem būtu jāaizstāv arī viņi. Precīzāks būtu termins “latviski nerunājošie”, bet tad iznāktu tā, ka tikko kāds krievs iemācījies latviski, viņš no aizstāvamo sarakstiem svītrojams.  Absurda teātris….

Palaikam man škiet, ka būtu vieglāk, ja krievus nespiestu runāt latviski.  Labu  latviešu valodu jau tagad dzirdam maz. Tā ir piesārņota ne tikai ar krievu vārdiem un konstrukcijām, bet plašā straumē nāk iekšā angliskais žargons. No žargona nekaunās ne reklāmdevēji un gatavotāji, ne žurnālisti.  <bpytc <fknbb sastopam latviešu vārdus krievu burtiem, krievu vārdus latīņu rakstā un grūti atšifrējamas angļu terminu pārveides  abos alfabētos. Nelatviešu izdotais ceļvedis pa Rīgu ar kropļojumu pilnu “latviešu” izteicienu vārdnīcu ir tikai pirmie ziediņi. Vai man būtu patīkamāk pie ieejas restorānā izlasīt skaidrā krievu valodā uzrakstu: “Pltcm ujdjhzn yf heccrjv!” vai samierināties, ka vēršģaļas ar plūmēm vietā man atnes antrekotu, ja oficiante manu pasūtījumu nav sapratusi? Ja visi Rīgas krievi runās lauzītā latviešu valodā, tiks radīts iespaids, ka šis žargons patiesi ir latviešu valoda, un  pēdējie tīri runājošie latvieši drīz mūs jāglabā muzejos un jārāda cirkū par lielu naudu.

Nesen intervijā televīzijā operdziedonis Aleksandrs Poļakovs teica, ka tikai lielās tautas var sludināt internacionālismu, mazai tautai jābūt nacionālai,  citādi viņa izzudīs.

Varbūt arī šķietami neatkarīgajā Latvijā mūsu vienīgais glābiņš no “pārlatvijošanas” būtu norobežošanās no agresīvās krieviskās  mentalitātes, nevis durvju atvēršana līdz galam? Lai gan ir daudzi jauni cilvēki, kuri šo problēmu vispār nesaprot, un kuru ideāls ir kosmopolītisms, kad cilvēks ir mājās visur. Vai arī nekur….

Quo vadis?  Kurp eji, mana vienīgā un ne ar ko neaizvietojamā Dzimtene?

Jānis Pētersons 1992.